Šogad bija mana otrā ēnu dienas debija. Nejauši ēnu dienas mājaslapā biju uzlikusi pārāk lielu filtru, profesiju listē izvēlējos IT projektu vadītājs, man izmeta tikai vienu vakanci, kas bija  uzņēmumā „ZZ dats”, pieteicos. Un jau noākošājā dienaā man pienāca zvans, bet vēl nebija ne tuvu aptispirināšanas termiņš- tas radīja zināmu pārliecību - BŪS!

12. februāris. Sākums bija mazliet oficiāls, prezentācija par uzņēmumu, ekskursija- tad arī viss tā pa īstam sākās. Galvenais datorsistēmu administrators mums parādīja savu kabinetu, mūs jau brīdināja, ka šobrīd tāpēc, ka pārējie divi administratori ir atvaļinājumā, palikušajam kabinets ir kā īstam administratoram, ka uz galdiem ir veselas kaudzes ar dažādām leitām. Man jau, protams, no filmu iespaida doma bija- vai tiešām tās būs papīra kaudzes, bet izrādījās nē. Es to drīzāk nosauktu par noliktavu. Uz visiem galdiem un pie tiem kaudzēs stāvēja sistēmbloki un citi dzelži. Vismaz varēja redzēt, ka cilvēks strādā.

Šis pats administrators mūs ieveda serveru telpā un tik pilnīgi izstāstīja katra vadiņa, zibatmiņas, serveru un citu dzelžu nozīmi un darbību.

Tāds zināšanu daudzumu, ko ieguvu, bet viņš mūs vēl vairāk pārsteidza, jo pārraustīja vairākus vadus, parādot, ka ja kau kas nestrādā, tad uzreiz sāk strādāt otra ierīce. Un tas kā viņš parādīja, kā elementēri var pārnest viena servera informāciju uz otru serveri, lai, piemēram, remontētu dzelžus, to arī viņš izdarīja (atcerēsimies, ka "ZZ dats" apkalo pilnīgi visas pašvaldības Latvijā, nodrošina epakalpojumi.lv un apkalpo citas iestādes un uzņēmumus). Tur varēja kaut kas noiet greizi (manuprāt). Kurā katrā uzņēmumā dieizn vai tā darītu (vismaz es tā domāju). Tas norāda uz tiešām spēcīgiem speciālisitem un vairāk kā labu tehnisko nodrošinājumu.

Es neredzēju tikai tīro IT proejektu vadītāja darbu, jo projektu vadītājam ir jāzin viss, lai varētu vadīt, tāpēc arī mēs redzējam visu un dabūjām pat testēt epakalpojumi.lv, lai atarstu kādu kļūdu, kā arī piedalījāmies sēdē par šīs lapas uzlabošanu.

Tomēr man veiksmes stāsts sākās, kad vajadzēja izlozēt savu speciālistu, ko ēnot. Vēlējos ēnot Edžu, kas mūs uzrunāja dienas sākumā un pie kā mēs arī bijām iegājuši ciemos. Lozēju pirmspēdējā- un uzminiet ko es izlozēju? - Edžu, direktora vietnieku attīstības jautājumos, bet tas cik sapratu nav viņa vienīgais amats.

Kā jau vadītājam pieklājas, kabinētā bija savas dīvainības. Galda kājas bija uz maza diametra koka klucīšiem, datora monitors stāvēja uz biezas grāmatas un kā mantra bija pabieza grāmata, kur ir uzrakstīts kā vadīt projektus, un, ja kdadm rodas neskaidrības, tad tur var paskatīties un atrast zelta vidusceļu.

Man parādīja tradicionālos ikdienas darbus, kādi izskatās vadāmo projektu plāni, to izpildes termiņi, redzēju pat viena projekta tāmē, cik tad izmaksā programmētājs- jāsaka, diezgan labi, noskaidroju kādās programmēšanas valodās viņi strādā.

Tā mēs aizrunājāmies arī par universitātēm, to piedāvājumiem IT jomā, par maniem nākotnes plāniem un pašu programmētāju un projektu vadītāju darbu. Varbūt to visu iespaidīgāk varētu padarīt fakts, ka 3 reizes mūs dažādi cilvēki sauca pusdienās, bet mēs bijām tik iegrimuši sarunās, ka tikai pēc 3. aicinājuma sākām nobeigt sarunu. Varbūt arī tāpēc Edžus piedāvāja atnākt vēl uz vienu viņa sapulci, ko bez šaubām nelaidu garām.

Noslēgumā visi saņēma diplomus un devās mājup, bet kopā ar vēl vienu ēnu devāmies uz ēnu dienas programmā neiekļauto sapulci. Mums bez nekādiems iebildumiem iedeva apskatīt apspriestos statistikas datus, ko arī izpētījām.

Beidzās sapulce, pēdējā ēna pazuda no biroja, bet man ievajadzēsjās JAL ēnu dienas lapu, ko nebiju izprintējusi. Pats Edžus atnesa printeri, izprintēja, un man to lapu arī sarakstīja, lai gan nedaudz nekaunīgi no manis, bet viņu attieksme bija super. Man pārprasīja, kurā klasē mācos, atbildēju, ka 12, tad Edžum iemirdzējās acis, pieļauju tāpēc, ka viņi teica, ka nemaz neņemot praksē, bet uzreiz darbā un ņem arī studentus, un ir gatavi un girb apmācīt. Un man Edžus iedeva savu vizūtkarti, lai es atrakstos pēc kāda laika kā man iet (ieguvu vērtīgus kontaktus).

Lai gan pagājušogad ēnoju draugiem.lv tur tādu emociju buķeti un tik lielu atsaucību nesaņēmu, lai gan tur man arī ļoti patika, bet no dr.lv es atceros tikai Baibas- koordinatores vārdu. Bet šeit man atmiņā paliks gan mārketinga cilvēks Vita, gan Edžus. Un noteikti viņiem aizrakstīšu kādā dienā. Un, ja es gribēšu strādat pie kāda cita nevis pie sevis, tad es došos tieši pie viņiem.