Sākumā es ļoti daudz domāju par to, kas vispār ir veiksme. Vai tā ir tad, kad saņem ķīmijā „10”, uz ielas atrodi kādu eiro vai satiec slavenību? Katrā ziņā viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka veiksme ir atkarīga no mums pašiem. Mums jāsaņem labā atzīme, mums jāpaceļ monēta no zemes un mums jāiziet ārā no mājas, lai satiktu Bredu Pitu.

Man veicās! Es gan nesatiku Pitu, bet man bija tā iespēja „Ēnu dienu” pavadīt kā Arta Pabrika, 11. Saeimas deputāta, ēnai, proti, es viņam sekoju un reizē, protams, papildināju savas zināšanas.

Vispirms, lai es varētu sekot kā ēna, man bija jāsaņem caurbiļete, un tad mēs devāmies uz parlamenta Ārlietu komisijas sēdi, kurā bija ieradusies Lielbritānijas vēstniece Latvijā Sāra Koulija. Mani patiešām pārsteidza (kā vēlāk arī tiek rakstīts A. Pabrika mājas lapā), cik gan patiesu un lielu cieņu vēstniece izrādīja pret Latviju, pret latviešiem, pret mūsu valodu. Turpmākajā dienas daļā man radās vairākas atziņas un secinājumi.

Ir labi jāzina savas valsts vēsture. Kāpēc? Lai saprastu savu valsti, tās pagātnes notikumus un atblāzmas, lai saprastu, kāpēc mēs dzīvojam tādā valstī, kāda tā ir pašreiz, lai mēs saprastu, kāpēc esam tādi, kādi esam.

Es nešaubos, ka A. Pabriks Kara muzejā ir bijis daudz reižu, taču viņa ieinteresētības un patiesas ziņkārības vadītie jautājumi gidei, komentāri un tēzes, lika ne vien pastiprināti pievērst uzmanību stāstītajam, bet arī aizdomāties par to, kā mēs uztveram šos notikumus, kā tos vērtējam. Tas, protams, paliek mūsu ziņā.

Otrkārt, pirms runāt, ir jāpadomā, cik tas ir svarīgi, cik ētiski un, vai vispār nepieciešams. Par to es iedomājos ne vien, kad deputātam, atbildot uz jautājumu par kafejnīcām Cēsīs, ieteicu jauniešu atpūšanās vietu, kas ir diezgan ‘hipsterīgs’ bārs, bet arī esot Saeimas zālē ar vairāk kā divsimt citiem jauniešiem. Gandrīz jebko, ko tu saki, var pavērst tā un šitā. Kā nu kuram ir izdevīgi, kā nu vajadzīgs pēc konteksta, tāpēc ir jāpārliecinās, vai tavi vārdi, ko teiksi, citam nozīmēs to pašu, ko tev.

Viennozīmīgi 2014. gada 12. februārī tika lauzti daudzi mani stereotipi.

Viens no tiem – Saeimā visi ir nopietni, nerunīgi un ieturēti. Tā nebūt nav. Īstenībā 100 deputāti ir mūsu, latviešu, sabiedrības spogulis. Kāds ir nopietnāks un čaklāks, kāds atvērtāks un paviršāks, kāds pat delikātās sarunās atrod brīdi, kad pajokot. Mēs, Latvijas tauta, skatāmies uz politiķiem, kas stāv uz skatuves, un vērtējam, bieži kritizējam, bet, „ja vari labāk, nāc un dari!” (A. Pabriks), turklāt, vai mēs paši vispirms paskatāmies uz sevi, sakārtojam savu politiku ģimenē? Vai tu gribētu būt uz skatuves? Tādi un vairāki citi retoriski jautājumi, novērojumi un atziņas man radās dienas gaitā, un tāda diena, kurā tu gūsti ko jaunu un vērtīgu, ir noteikti vērtējami pozitīvi. Vienalga, kurā pasaules daļā mēs atrodamies, mums ir iespēja domāt, runāt, redzēt, veidot un darīt. Izmantosim!