Ierodoties Swedbank centrālajā ēkā, uzreiz sapratu, ka šeit viss ir nopietni un pārdomāti. Ļoti gādīgas šķita saņemtās nelielās dāvaniņas – tieši sainītis ar riekstiem, sēklām un žāvētiem augļiem. Pēc nelielas uzgaidīšanas tikām aicināti uz „iesildīšanos” prezentāciju, kurā tika pastāstīts par Sewdbank banku, tās motivāciju, darbības veidiem, darbības mērķiem un kolektīvu. Tikām iepazīstināti ar trijiem no visiem pieciem Swedbank valdes locekļiem, kuri pastāstīja par savu profesiju, sniedza nelielu ieskatu ikdienā, kā arī bija iespējams uzdot brīvi izvēlētus jautājumus.

Ap plkst. 10.30 devāmies pie saviem ēnojamiem. Mana ēnojamā persona bija klientu konsultante Dagnija Samanta Zariņas. Sākumā tiku iepazīstināts ar darba telpām, kolēģiem, tiku izvests pa nelielo „back stage ’u ” – tieši tur, kur Tev aizejot uz kādu filiāli sēž bankas darbinieks pie kases – tikai no otras puses. Tiku iepazīstināt ar amata pienākumiem un prezentācijām, kuras tiek rādītas dodoties uz skolām.

Pēc pamatzināšanu uzņemšanas cītīgi, neatlaidīgi un apņēmīgi veicu jautājumu uzdošanu un padziļinātu izpēti darba pienākumos, tikai žēl, ka tas ne visai labi sanāca, jo man pašam nekas nebija jāprāto, tikai uzmanīgi jāklausās. Pēc veiksmīgas iztaujāšanas radās iespēja paviesoties bankas kases telpā.

Acīm spīdot devos skaitīt lielo čunguru, bet atskārtu, ka lielā tērauda seifa, kurš iemūrēt sienā nemaz nav. Ir tikai neliela telpa, kurā atrodas naudas skaitāmās iekārtas un monētu šķirošanas iekārta.

Kases vadītājs ejot pēc viltotiem latiem, pavēra man nelielu iespēju uzmest aci vienīgajam seifam, kurš atradās bankā, apmēram 100x70x50 cm lielu. Uzzināju, ka nauda tur netiek uzglabāta, bet gan pārvesta uz Latvijas Banku. Interesants šķita fakts, ka Latvijā naudas viltošana ir diezgan izplatīta nodarbe (vismaz kad vēl bija lats) un pagaidām neviena viltota banknote Swedbankā nav sastapta.

Nākamais mērķis bija ēkas 25 stāvs, kas ir pavisam nedaudz vairāk kā 94m + tavs garums virs jūras līmeņa. Pasakains skats un daudzie apbalvojumi, kurus Swedbank kolektīvs (un iepriekš arī Hansabank) bija ieguvuši dažāda mēroga pasākumos. Liftā, braucot uz 1.stāvu man tika uzdots jautājums – Vai Tu gribētu kļūt par vienu no Swedbank darbiniekiem?

Runā, ka pirms nāves gar acīm pazibot visa pagātnes dzīve, tad manā gadījumā gar acīm pazibēja visa iespējamā nākotnes dzīve.

Iespējām bagātākais brīdis, lai uzzinātu, kāda ir mana ēnojamā persona ir, bija pusdienu pārtraukums, jo tieši pusdienojot kopā ar kādu personu vari izprast, kāds ir cilvēks pēc rakstura un uzvedības. Pēc ieturētās maltītes devāmies atpakaļ uz darba ofisu, kur tika parakstīts apliecinājums un uzdoti pēdējie jautājumi.

Diena beidzās tajā pašā telpā, kur bija sākusies. Paskatoties pulkstenī, laiks bija palidojis nemanot un ar nelielu nožēlu, bet lielu gandarījumu pametu ēku.