Paula Elksne, ēnoja „Radio SWH”
Skanstes iela. Rīgas nepazinējam tas šķitīs grūts mērķis. Tieši tāds bija manējais, kad devos uz radio SWH, lai izbaudītu burvīgo auru, kura ir šādā radošā darba vietā, un saprastu kāpēc radio balsis lielākoties ir vīrieši.
Savu pieteikumu nosūtīju vienā no pēdējām dienām. Radio SWH nebija piedāvāto uzņēmumu sarakstā, bet, tā kā šī bija viena no retajām reizēm, kad zināju, ko gribu, pati sameklēju kontaktus un nosūtīju vēstuli. Saņemot atbildi, ka gribētāju ir daudz, es atmetu cerības, jo veiksminiekus noteiks izlozē, bet es parasti neesmu no veiksmīgajām, tāpēc vēl jo vairāk pārsteigta biju, kad saņēmu apsveikumu ar laiku, kad jāierodas! Iepriekšējā vakarā cepu cepumus, jo gribēju Tomam Grēviņam uzdāvināt kaut ko no sevis.
Tā diena man ilgi paliks atmiņā. Bijām trīs ēnas. Pirmkārt, mūs izvadāja ekskursijā pa radio. Kaut gan neko nesaprotu no tehnikas, tas bija patiešām iespaidīgi. Lielāko dienas daļu pavadījām kopā ar Tomu viņa studijā. Sākumā izpētījām aparatūru, viņš laipni parādīja, kā viss darbojās. Iepazināmies ar sistēmu, pēc kuras izvēlās dziesmas, kuras atskaņot. Mums parādīja, kā var reklāmu sapludināt kopā ar dziesmu vai tekstu, tas viss bija ļoti interesanti- redzēt, cik smalks darbs īstenībā ir būt radio balsij, nevar tikai pļāpāt. Kamēr radio SWH klausītājus izklaidēja dziesmas mēs pļāpājām, grauzām manis izceptos cepumus un dzērām kapučīno. Toms pastāstīja, kā sācis savas gaitas medijos, radio SWH. Tad es uzdevu savu jautājumu: „Kāpēc radio ir tik maz sieviešu?” Toms paskaidroja, ka nav viegli atrast pietiekami apsviedīgas un žiperīgas meitenes, radio ēteram, maigās te nederot!
Kad Toms mums deva iespēju parunāt ēterā, es visas Latvijas priekšā minēju, ka varbūt kādreiz atgriezīšos radio, ne kā viesis. Iespējams es esmu pietiekami apsviedīga!
Šī diena man deva iespēju ieskatīties ļoti radoša un tajā pat laikā līdz sīkumiem tehniska darba iekšienē. Mani ļoti iespaidoja radio atmosfēra un jaukie cilvēki tajā! Paldies, ka tiek rīkota šāda akcija, jo būt par „ēnu” ir mazs brīnumiņš, kā arī paldies atsaucīgajiem „ēnu devējiem”!