Pagājušā gada Ēnu diena (man jau trešā), šķiet, bija pati veiksmīgākā un visvērtīgākā, lai to atcerētos vēl pēc gada, kad esmu jau pabeidzis ģimnāziju un iesācis savas studijas Latvijas Universitātē. Par visveiksmīgāko es to saucu tādēļ, ka man bija iespēja būt ēnai divas reizes, un patiesi varu teikt, ka abas bija interesantas un vērtīgas.

Jau pati tikšanās ar Vides ministru Raimondu Vējoni un pēc kāda laika arī ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru nav saucama par ikdienišķu notikumu.

Pirmajā Ēnu dienā varēju vērot Vides ministra darba dienu. Raimondu Vējoni vēlējos ēnot ne tikai tādēļ, ka viņš ir saistīts ar manu dzimto Madonu, bet arī tādēļ, ka neraksturīgi Latvijas politiskajai videi ir stabili spējis saglabāt Vides ministriju savā pārziņā un izvairīties no plašiem skandāliem un žurnālistu nežēlastības.

No šīs dienas man visvairāk atmiņā ir palikusi komisijas sēde ar padomniekiem un viesošanās Latvijas Vides , ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā (LVĢMC). Sēdē, protams, tam laikam atbilstoši, vairāk ziņoja par to, kā nav, ka trūkst finansējuma u.tml., taču manu interesi vairāk piesaistīja tas, ka gaisotne nebija tik „sausa” un pārmērīgi formāla, kā dažbrīd varētu gaidīt.

Tā vietā palaikam izskanēja joki, bija diskusijas, rīcības iespēju pārspriede, kas noteikti neatbilst stereotipam par ierēdniecības darbu.

Savukārt, pārrunātās tēmas LVĢMC bija tuvas manis izvēlētajām studijām Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Tur varējām vērot laikapstākļu prognozes sagatavošanu un par to uzdot jautājumus sinoptiķim Tomam Bricim. Pa vidu tam vēl paspējām iegriezties Saeimā, kur arī galvenā uzmanība vismaz tobrīd bija ēnām – tur varēja aptvert, ka Ēnu diena Latvijā ir kļuvusi par ļoti lielu notikumu.

Otrā Ēnu diena noritēja Rīgas pilī. Patiesībā iespēju ēnot Valdi Zatleru var iegūt biežāk kā reizi gadā – vien jābūt drosmīgam un aktīvam jautājumu uzdevējam, kad prezidents viesojas kādā skolā. Tomēr savu iespēju ieguvu ar CV un motivācijas vēstuli, kurā pamatoju, kādēļ man prezidenta ēnošana būtu noderīga. Šī izvēle man šķita loģiska pēc tam, kad pagājušajā gadā biju ēnojis Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri.

Šī Ēnu diena sākās ar „acu iepriecināšanu” – prezidenta dāvanu istabas un trīs augstāko Latvijas Valsts apbalvojumu apskati – viena no valsts pirmās personas funkcijām ir Ordeņu kapitula iecelšana. Drīz pēc tam caur Sarkano salonu un Zaļo salonu, kur bieži notiek tikšanās ar premjeru, devāmies uz prezidenta darba kabinetu. Tur piepildījās mans priekšstats par prezidenta dienaskārtību kā ļoti saspringtu un dinamisku. Sarunai ar ēnām tika atvēlēta pusstunda, kurā varējām uzdot savus jautājumus, uz kuriem prezidenta kungs atbildēja plaši. Tālākajā dienas plānā bija tikšanās ar laikraksta „Diena” konkursa „Kas notiek?” uzvarētājiem, Valsts valodas komisijas sēde, tikšanās par Protokola nodaļas pārstāvi un Apžēlošanas dienesta vadītāju – tas viss atspoguļo dienas kārtības dažādību pārskatāmo tēmu ziņā, kas arī mani ļoti ieinteresēja, jo tā ir daudz savādāka un, manuprāt, aizraujošāka, kā strādājot kādā noteiktā profesijā. Diemžēl visu paredzēto laiku Rīgas pilī nevarēju pavadīt, jo tieši tajā dienā notika arī Madonas Valsts ģimnāzijas Žetonvakars. Varu teikt, ka šī diena bija ļoti izdevusies, jo no tās palikuši neaizmirstami iespaidi no Rīgas pils, gan arī Žetonvakara, kurā ieguvu arī titulu „Gada ģimnāzists 2010”.

Kopā esmu piedalījies trijās Ēnu dienās. Papildus tradicionālajai atziņai par to, ka tās palīdz izlemt par to, ko vēlies sasniegt nākotnē, es teiktu, ka Ēnu dienas palīdz apjaust, cik pasaule ir maza un cik ļoti viss tajā tomēr ir aizsniedzams un sasniedzams.