Mani sauc Santa Dzene, man ir 17  gadi, es mācos Smiltenes ģimnāzijas 11. klasē. Nākotnē vēlos kļūt par ārstu, anesteziolgu. Tāpēc ļoti gaidīju šī gada „Ēnu dienas”, cerot, ka varēšu ēnot kādu ārstu. Pirmajā pieteikšanās dienā, ieraudzīju, ka tepat, Vidzemes slimnīcā, ir iespēja ēnot anesteziologu reanimatologu, ļoti priecājos, un nemaz nevilcinoties, uzrakstīju savu motivācijas vēstuli. Jo tieši šajā slimnīcā, pašai esot pacientei, man radās šī ideja kļūt par ārstu. Tajā pašā dienā saņēmu apstiprinājumu.

Pienāca ilgi gaidītais rīts, slimnīcā bija jāierodas  jau 8 no rīta. Pavisam bijām 49 „ēnas”, kas sapulcējāmies konforenču zālē. Mums tika pastāstīts par slimnīcu, tās vēsturi, iespējām tajā, man tas ļoti patika. Pirms devāmies katrs pie sava ārsta, mums pastāstīja, kā slimnīcā jāuzvedas, kādi noteikumi jāievēro, lai mēs nekaitētu slimnīcas videi un pacientiem.

Tad es satiku ārsti, kura man jāēno. Tā bija izcilā anestezioloģe-reanimatoloģe Ilga Astrīda Mežale. Man ir patiess prieks, ka es varēju būt ēna tieši šai dakterei.  Milzīgs gods bija tas, ka ārste manis dēļ savā brīvdienā bija atnākusi uz darbu.

Mani uzņēma ļoti laipni, mēs devāmies uz dakteres kabinetu, kur man pastāstīja par šo profesiju.  Un es sapratu, ka patiesībā nemaz par šo profesiju īsti neko nezinu.  Tika pastāstīti sīkumi, cik milzīga atbildības sajūta nepieciešama, lai te strādātu, precizitāte, spēja pielāgot sevi pacientam, individuāla pieeja katram.

Agrāk man šķita, ka anesteziologa darbs ir tikai operāciju zālē, sapratu, ka tā nemaz nav, tas ir ļoti daudzpusīgs. 

Daktere man deva arī padomus, kā pacinetei, cik svarīgi mums pašiem ir rūpēties par savu veselību un laikus griezties pēc palīdzības. Tā ārstiem daudz vieglāk mūs pilnīgi, bez komplikācijām izārstēt. Šis darbs arī ir ļoti psiholoģiski smags, tāpēc, mani priecēja, ārstu humora izjūta un spēja būt dzīvespriecīgiem.  Svarīgi, lai ir kāds hobijs, kas pēc darba novērš domas.

Vēlāk mani izvadāja pa slimnīcu, pastāstīja par tās vēsturi, par katru nodaļu, dažādus sīkumus.  Ar šo ārsti es jutos brīvi, nepiespiesti un uz visiem maniem jautājumiem tika atbildēts tik izsmeļoši, cik vien iespējams, lai gan daudz jau man nebija jājautā, daktere, būdama profesionāle, man pati visu pastāstīja. Man ļoti patika pati slimnīca, tā ir izremontēta, mājīga un moderna, personāls bija ļoti atsaucīgs, katrs ārsts, ko satikām, bija laipns, smaidīgs un pastāstījā sīkāk par savu profesiju.  Mūs pacienāja ar tēju. Esot šeit, es jutos kā citā pasaulē, mana ikdiena pagaisa, visas manas domas bija veltītas tikai šim mirklim, šai dienai.

Tā bija mana veiksme, nokļūt tieši šajā slimnīcā, pie tieši šīs dakteres, kas manu degsmi un vēlmi kļūt par ārsti, noteikti pastiprināja.

Šeit es jutos labi. Beidzoties šai dienai, jutos mazliet noskumusi, ka viss galā, bet priecīga par izdevušos dienu, par jauno informāciju un skaidru mērķi nākotnē – man notekti jākļūst par ārstu un jāatgriežas šajā slimnīcā. Lai pati pēc gadiem varu uzņemt savas ēnas un motivēt tās saniegt mērķi!  Paldies, ka ir šādas „Ēnu dienas” un iespēja ielūkoties kādas profesijas ikdienā, kas parastā dienā nebūtu iespējama.